Tārpi ir parazītiski tārpi, kas dzīvo cilvēka zarnās vai audos. Lielākajai daļai parazītu ir divi saimnieki - starpposma un gala. Tomēr daži helminti parazitē organismā, neizejot no tā un nenokļūstot vidē. Tārpi ir visuresoši. Vislielākais to skaits ir valstīs ar siltu un mitru klimatu.
Tārpu simptomi zarnās ir atkarīgi ne tikai no invāzijas veida, bet arī no tās gaitas īpašībām.
Visizplatītākie parazītu veidi
Pastāv septiņas galvenās parazītisko tārpu šķirnes:
Pinworms
Pinworms ir mazi pavedieniem līdzīgi tārpi, kas klasificēti kā nematodes. Pieauguša cilvēka izmērs nepārsniedz 1 milimetru. Cilvēka organismā tie dzīvo galvenokārt resnajā zarnā, izraisot kairinājumu, gļotādas bojājumus un enterītu. Enterobiāzes, ko izraisa pinworms, inkubācijas periods ir aptuveni 15 dienas. Tālāk attīstās raksturīga klīniskā aina. Slimības ilgums ir 2 mēneši, kas ir vienāds ar tārpa dzīves ilgumu. Patiesībā slimība pati par sevi neizzūd, jo ar enterobiāzi pastāv pašinfekcijas mehānisms.
Piezīme: enterobiāzes simptomi ir reti izteikti. Slimība bieži notiek neskaidrā formā un tai nav skaidru diagnostikas pazīmju. Ir aizdomas par enterobiozi bērniem, ja bērns sūdzas par niezi tūpļa zonā.
Pinworm invāzija rodas, ja netiek ievēroti personīgās higiēnas noteikumi. Pārnešanas ceļš ir fekāli-orāls. Cilvēks, kurš pieskaras piesārņotai virsmai un pēc tam nemazgā rokas, norij helmintu olas. Līdzīgi notiek atkārtota inficēšanās ar enterobiāzi. Pacients, kuram ir nieze perianālajā zonā, saskrāpē traucējošo zonu un pēc tam sāk ēst. Tārpu oliņas, kas noķertas uz rokām, tiek norītas. Parazīta attīstības cikls sākas no jauna.
Apaļtārpi
Apaļtārpi ir divmāju apaļtārpi, kas dzīvo cilvēku un dzīvnieku tievajās zarnās. Sieviešu helminta garums ir 40 centimetri. Tēviņš pēc izmēra ir daudz mazāks. Tās garums parasti nepārsniedz 25 centimetrus. Vīrieša īpašība ir smailais ķermeņa gals.
Apaļtārpu dzīves cikls ir nedaudz sarežģītāks nekā pinworms. Infekcijas ceļš ir fekāli-orāls. Helmintu olas nokrīt uz cilvēka rokām, strādājot ar augsni un ar to piesārņotiem priekšmetiem. Kuņģī no olas iznirst jauns kāpurs, kas ar āķu palīdzību iekļūst asinsritē. Šeit notiek tās izaugsme un migrācija. Līdz brīdim, kad kāpurs nonāk plaušās, tas sasniedz stāvokli, kas ļauj tai attīstīties par seksuāli nobriedušu indivīdu. Pacients kāpuru atklepo, pēc tam to norij atkārtoti, iekļūst zarnās un pārvēršas par pieaugušu apaļtārpu.
Pātagas tārpi
Pātagas tārps ir apaļais tārps, kas pieder nematožu grupai. Tas ir parazīts, kas dzīvo cilvēku un mājdzīvnieku resnajā zarnā. Ārēji helmints izskatās kā plāns pelēcīgs dažāda biezuma pavediens. Pātagas ķermeņa priekšējā daļa ir tieva un gara. Aizmugurējā daļa ir sabiezināta un saīsināta. Šeit atrodas iekšējie orgāni. Pātagas ķermeņa garums nemainās atkarībā no dzimuma un ir 3-5 centimetri.
Pātagas olas, kas jau parazitē saimnieka organismā, nonāk vidē ar izkārnījumiem. Šeit viņi nobriest un kļūst invazīvi. Persona inficējas fekāli-orālā ceļā, ja netiek ievēroti personīgās higiēnas noteikumi. Pātagu kāpuri iekļūst zarnās, aug, barojas ar mikrofloru un attīstās. Pēc tam jaunie helminti migrē uz resno zarnu. Attīstās trihocefaloze.
Ķēde
Lenteņi ir lenteņi, kuru garums dažkārt sasniedz 25 metrus. Slavenākie šīs parazītu ģints pārstāvji ir:
- liellopu lentenis;
- cūkgaļas lentenis;
- plata lente.
Visu lenteņu ķermeņa uzbūve ir līdzīga. Viņiem ir galva, kakls un ķermenis, kas sastāv no daudziem segmentiem. Segmentiem, kas atrodas ķermeņa galā, ir dzemde, kas piepildīta ar olām. Tie ir atdalīti no lenteņa un izdalās ar izkārnījumiem.
Parasti lenteņu dzīves cikls nozīmē divu saimnieku - starpposma un galīgā - klātbūtni. Starpsaimnieks var atšķirties atkarībā no tārpa veida. Cilvēks inficējas, uzņemot kāpurus, kas atrodas slikti termiski apstrādātā gaļā vai zivīs.
Ehinokoks
Ehinokoks ir mazākais esošais lentenis. Tās garums ir 2-8 mm. Seksuāli nobriedušam indivīdam ir skolekss, kakls un 3-4 segmenti. Dzīvo suņu dzimtas plēsīgo dzīvnieku zarnās. Starpsaimnieki var būt zālēdāji vai cilvēki. Helmintu olas nokrīt uz rokām, saskaroties ar galīgo saimniekorganismu vai novācot meža ogas, kas ir inficētas ar ehinokoku olām.
Kad olas tiek uzņemtas, cilvēks kļūst par starpsaimnieku. Viņa ķermenī kāpuri iekļūst asinsvados, pa asinsriti tiek nogādāti orgānos un audos, kur tie nosēžas un pārvēršas par spuru - urīnpūsli, kas piepildīts ar šķidrumu un satur parazīta scolex. Šajā gadījumā soms var sasniegt lielus izmērus, kas noved pie orgānu un audu saspiešanas. Īpaši bīstama ir hidatīdu cistu lokalizācija smadzenēs, aknās un plaušās.
Schistisomes
Šistisomas ir divmāju helminti, kas pieder plakano tārpu kategorijai. Viņiem ir mutes un vēdera piesūcekņi. Mātīte ir nedaudz garāka par tēviņu. Galīgais šistosomu saimnieks ir cilvēki un zīdītāji. Helmints apmetas resnās zarnas, mazā iegurņa un urīnpūšļa mazajos traukos. Parazītu olas izdalās asinīs, filtrē caur nierēm un izdalās ar urīnu.
Parazīta kāpuri, kas nonāk saldūdens ūdenstilpē, iekļūst mīkstmiešu ķermeņos, kur turpina savu attīstības ciklu. Pēc 6-8 nedēļām embriji atkal nonāk atklātā ūdenī, kur tie pārvēršas par cercariae - astes kāpuriem, kas var iekļūt cilvēka ķermenī caur neskartu ādu. Parasti invāzijas cilvēkiem attīstās, peldoties atklātās ūdenstilpēs, mazgājot tajās veļu vai citādi saskaroties ar atklātu ūdeni.
Filārija
Filariae ir apaļi pavedieniem līdzīgi tārpi. Ir aptuveni 8 filāriju šķirnes, kas parazitē cilvēka ķermenī. Starpposma saimnieks un slimības nesējs ir asinssūcēji kukaiņi. Cilvēka infekcija notiek ar kukaiņu kodumiem un helmintu kāpuru iekļūšanu ādas augšējos slāņos.
Kāpuru izplatīšanās galīgā saimnieka ķermenī notiek hematogēnā ceļā. Tārpi izplatās pa visu ķermeni, apmetas orgānos un audos, izraisot alerģiskas reakcijas, skartās vietas pietūkumu, limfostāzi, endotēlija šūnu proliferāciju.
Kā atpazīt tārpus mājās
Tārpu klātbūtni organismā var pieņemt, pamatojoties uz noteiktām raksturīgām pazīmēm. Turklāt helmintu infekciju ātrai diagnostikai tika izstrādāts īpašs tests, kas sastāv no vairākiem jautājumiem.
Parazītu klātbūtnes pazīmes organismā
Tārpu pazīmes pieauguša cilvēka ķermenī ir tieši atkarīgas no invāzijas veida.
- Enterobiāze - nieze tūpļa rajonā, bezmiegs, aizkaitināmība, gremošanas traucējumi, caureja, samazināta ēstgriba, sāpes vēdera labajā pusē, meteorisms, viltus vēlme izkārnīties.
- Askaridoze – vemšana, sāpes nabā, sauss klepus, slikta dūša, apgrūtināta sēkšana, apaļtārpu vai apaļtārpu oliņas izkārnījumos, sēkšana, paaugstināta ķermeņa temperatūra.
- Trihocefaloze - meteorisms, vemšana, izkārnījumi, kas sajaukti ar asinīm un gļotām, garīga atpalicība bērnam, sāpes vēderā, svara zudums, anēmija.
- Invāzija ar lenteņiem ilgu laiku ir asimptomātiska. Vēlāk rodas epizodiskas sāpes vēderā, pazemināts hemoglobīna līmenis asinīs, gremošanas traucējumi, caureja un bezjēdzīgs svara zudums.
- Ehinokoks - infekcijas simptomi ar parazītiem, kas veido somus, ir atkarīgi no tā, kurš orgāns tika ietekmēts. Ar hidatīda cistas attīstību smadzenēs rodas neiroloģiski simptomi. Ar aknu bojājumiem pacienti sūdzas par sāpēm labajā pusē, ādas dzeltenumu, vispārēju veselības pasliktināšanos un gremošanas procesu traucējumiem.
- Šistosomiāze - svara zudums, sāpes vēderā, reibonis, palielinātas aknas, liesa, asinis urīnā, drudzis, anēmija, ādas pietūkums, urolitiāze, sauss klepus, defekācijas traucējumi.
- Filariāze - palielināti limfmezgli, hipertermija, vājums, galvassāpes, asinis urīnā, kustību stīvums, atsevišķu ķermeņa daļu palielināšanās, ādas pietūkums, asarošana.
Piezīme: lielākā daļa aprakstīto simptomu ir nespecifiski un var rasties ar daudzām citām slimībām.
Parazītu tests
Šis tests ļauj novērtēt helmintu infekcijas iespējamību. Nokārtojot to, jāizmanto atbilžu varianti, piemēram, “jā”, “nē”, “dažreiz”. Par katru atbildi "jā" tiek piešķirti 2 punkti, bet par katru "nē" - 0 punkti. Atbilde “dažreiz” ir viena punkta vērta.
- Vai jums ir rīta slikta dūša?
- Vai ir ādas vai smaganu bālums?
- Vai pastāv pastāvīga anēmija, kas nereaģē uz zāļu terapiju?
- Sāpes vai diskomforts vēderā?
- Vai gremošanas traucējumi ir izplatīti?
- Izkārnījumu traucējumi?
- Vai labajā pusē ir smagums?
- Biežas galvassāpes?
- Intermitējoša klepus?
- Periodiska tirpšana lielās locītavās?
- Pēkšņs redzes zudums?
- Vai griežat zobus miegā?
- Vai ēdat lielu daudzumu pārtikas, vienlaikus jūtoties izsalcis?
- Biežas alerģijas?
- Vai rodas pietūkums?
- Samazinātas darbaspējas?
- Hroniskas slimības?
- Periodiskas sāpes vēderā?
- Iekaisuma pazīmes asinīs?
- Nieze tūplī?
- Vai ģimenes locekļiem ir līdzīgi simptomi?
Testu, kurā iegūti ne vairāk kā 6 punkti, var uzskatīt par negatīvu. Iebrukuma iespēja pastāv tiem, kuri iegūst no 6 līdz 17 punktiem. Cilvēki, kuri testā iegūst no 17 līdz 24 punktiem, gandrīz noteikti ir inficēti ar vienu vai otru helmintu. Ar punktu skaitu no 24 līdz 42 punktiem mēs varam runāt par vairākām dažāda veida helmintu invāzijām, kas notiek ārkārtīgi reti.
Laboratorijas diagnostika
Lai precīzi diagnosticētu helmintiāzes, tiek izmantoti vairāku veidu laboratorijas testi:
Izkārnījumu analīze
Bioloģiskais materiāls tiek savākts analīzei no rīta. Neliels fekāliju daudzums, kas ņemts no kopējās porcijas vidus, tiek nosūtīts uz laboratoriju. Šeit iegūtais materiāls tiek vizuāli pārbaudīts, mēģinot noteikt olu klātbūtni tajā. Dažu parazītu olas ir tik lielas, ka tās var redzēt ar neapbruņotu aci. Ja tas nenotiek, biomateriāls tiek iekrāsots, izmantojot īpašus paņēmienus, iesēts uz barotnes un pēc tam pārbaudīts mikroskopā. Par invāzijas neesamību varam runāt tikai pēc trim četriem pētījumiem, kuru laikā netika konstatētas nekādas tārpu klātbūtnes pazīmes. Paņēmiens ir piemērots visu helmintu identificēšanai, kuru olas un segmenti tiek izvadīti ar izkārnījumiem.
Kasīšana, smērēšana
Spraudeņu un apaļtārpu klātbūtnes pazīmes var noteikt, nokasot vai uztriepi no pacienta perianālajām krokām. Šī metode ir aktuāla helmintu reprodukcijas īpatnību dēļ. Lai dētu olas, pinworm atstāj zarnas un dodas ārā, kur notiek dēšanas process. Uztriepe jāņem no rīta, bez iepriekšējas higiēnas procedūrām. Pretējā gadījumā parazītu olas tiks izskalotas, un tests būs kļūdaini negatīvs.
Asins analīze
Helmintiāzes diagnostikā netieša nozīme ir vispārējai asins analīzei. Šī pētījuma metode neatklāj nenoliedzamas pazīmes, kas liecina par parazītu klātbūtni asinīs. Parasti ilgstoša parazītisko tārpu klātbūtne organismā izraisa nelielu hemoglobīna līmeņa pazemināšanos un nespecifisku iekaisuma procesa pazīmju parādīšanos (paaugstināts ESR, leikocitoze).
ELISA asins analīze
Ar enzīmu saistītās imūnsorbcijas (ELISA) metodes pamatā ir antivielu noteikšana pret parazītu toksīniem un organisma fermentatīvā reakcija uz helmintu klātbūtni. Šī pētījuma metode ļauj diagnosticēt slimību pat tad, ja helmints viena vai otra iemesla dēļ nav izdējis olas. ELISA ir visproduktīvākā invāzijas sākuma stadijā, kad tārps tikai sāk attīstīties cilvēka organismā.
Ko darīt, ja esat inficējies?
Ja ir parazitāras infekcijas pazīmes, jums nevajadzētu mēģināt veikt neatkarīgu terapiju. Neatkarīgi no tā, kādi tārpu simptomi rodas pieaugušajiem, vislabākais risinājums būtu apmeklēt parazitologu vai gastroenterologu. Viņš izrakstīs nepieciešamās pārbaudes, spēs kompetenti novērtēt slimības bīstamību un izvēlēsies zāles, kas ātri un pilnībā izvadīs no organisma parazītus.
Neskatoties uz šķietamo slimības vienkāršību, helmintozei var būt ļoti nopietnas sekas. Ir gadījumi, kad parazītu klātbūtne izraisīja zarnu perforāciju, obstrukciju, peritonītu un sepsi. Mūsdienu zāles ļauj ātri un droši atbrīvoties no tārpiem. Tomēr gandrīz katram no tiem ir vairākas kontrindikācijas un ieteikumi lietošanai, ko zina tikai speciālists. Tāpēc jebkuras prettārpu zāles vai tradicionālās zāles jālieto tikai pēc konsultēšanās ar ārstu.